Mārča pieraksti

Atpakaļ uz gandrīz divām

Tā nu lūk 1dien bija tā laimīgā diena, kad devos pie traumatologa atrādīt savu kāju.

Uztaisījām pāris brīnišķīgas rengenbildes, ilgi jams pētīja tās un nonāca pie secinājuma:

Nez, kas tev tur bija vai nebija lauzts, bet nu neko tur neredzu. Ņemam nost un mēģini (mācies) staigāt.

Jūs pat lielākā daļa nevarat iedomāties cik brīnišķīga sajūta ir atkal staigāt :)

Tā nu es ieģipsēts pavadīju veselas 4 nedēļas un 3 dienas dienas. Tajā laikā paspēju sakrist citiem uz nerviem, jo bija man jālīdz ar mantu, ēdiena utt. staipīšanu. Ievērtēju kā ir braukāt ar sabiedrisko transportu, kuram ir / nav zemās grīdas (tagad neapskaužu tantiņas). Tāpat izbaudīju ekstru, kad rindās, vietās tieku palaists priekšā.

Varu pateikt vienu, tagad mācos staigāt. Ziniet, tas process nemaz nav tik triviāls, jo saites, cīpslas, muskuļi jau ir atraduši no tādas nodarbes, bet nu paies vēl kāds laiciņš un es staigāšu :)

Piemēram, pirms traumas ceļš vilciens - mājas man aizņēma ~ 6 minūtes, vakar es to paveicu 30 minūtēs.. Uhh..

Tā lūk, ja redzat mani velkamies un klibojam nesteidziniet, es vēl mācos :P